Latvijas izcilākais meksikāņu virtuves meistars Havjers Garsija ir dzimis 1966.gadā Meksikā, Verakrūzas galvaspilsētā Halapā. Kā pienākas topošajam māksliniekam, brīvdomātājam un pavāram, bērnībā Havjers izcēlās ar izsmalcinātām palaidnībām, piemēram, sarīkojot peļu ralliju vai četru gadu vecumā rāpjoties kokos pēc zaļiem mango indīgu čūsku iecienītakajās snauduļošanas vietās. Neskatoties uz regulāri saņemto pērienu, ar savas agrīnās radošās darbības ekstrēmajām izpausmēm, bija nopietni apdraudējis mammas - skolas direktores centienus izaudzināt no viņa kārtīgu cilvēku.

 Vēlāk, kad Havjera deguns jau sniedzās pāri virtuves galdam, nākamais tuvinieks, kam viņš sagādāja sāpīgus pārdzīvojumus, bija viņa sargeņģelis – vecmammiņa Enriketa. Bāžot savu degunu visos katlos, sašķobīja pamatuzskatu par normālu meksikāņu ģimeni, proti: “vīrietim ir jāēd un jāpelna nauda, nevis jāmaisās sieviešu darīšanās”. Drīz vecmammiņa – totonaku cilts indiāniete, sekojot sirdij un pārkāpjot tradīcijas, iemācīja Havjeram visu, ko zināja par senču gatavošanas prasmēm, nenojaušot, ka vēlāk pasaules otrā malā viņas varoņadarbu patiesi novērtēs.

 Kad Havjers jau droši aizstāja vecmammiņu ģimenes virtuvē un paralēli apguva elektriķa profesiju, viņš nejauši iegāja skolas tekstīliju nodaļā un saslima. Ar mākslu. Rezultātā vidusskolu pabeidza ar izcilību, kļūstot gan par diplomētu elektriķi, gan par gobēlēnu audēju.

 Vienai lietai Havjers palicis uzticīgs visu dzīvi, proti: “ja darot vienu lietu var izdarīt vēl arī citu, tad to jādara obligāti”. Studējot Pedagoģiskajā augstskolā, Havjers ar draugu, politiski represēto filosofijas pasniedzēju no Argentīnas Hugo Baldoneiro, atvēra argentīniešu krodziņu, un paralēli gatavojās iestāties Halapas mākslas akadēmijā. Kļuvis par skulptūras un keramikas nodaļas studentu, Havjers turpināja pasniegt arī tehniskajā skolā pusaudžiem virpošanas un frēzēšanas mākslu.

 Mākslas akadēmijā viņa sirds apjuka, iepazīstoties un apprecoties ar Meksikas latvieti. Latviešu radinieku ilgas pēc tēvzemes un stāsti par paradīzi pie Baltijas jūras, 1992.gadā Havjeru atveda uz Latviju. Atmodas laiks izrādījies tieši tas, kas vajadzīgs Havjera radošajam garam. Viņa Latvijas gaitas aizsākās Ķeipenē, tur tiek atvērts pirmais meksikāņu krodziņš un keramikas darbnīca. Krodziņš bijis populārs vietējo vidē, jo bijis vienīgais Ķeipenē. Diemžēl to nācies slēgt, lai saglabātu saticību ķeipeniešu ģimenēs. Tajā laikā, par eksotiskā Havjera dzīvi un darbošanos tapusi režisora Roberta Vinovska filma “Mālu cilvēks” (1997). Sajūtot radniecīgu dvēseli, cilvēki no “Locomotive International” kino studijas uzaicināja Havjeru kļūt par filmu mākslinieku un scenogrāfu. Filma “Pēdas uz robežām” (2001)., kurā  Havjers piedalījās kā mākslinieks, ieguva starptautisku atzinību. Paralēli viņš tiek uzaicināts izveidot meksikāņu restorānu Vecrīgas sirdī “La Cucaracha”. Darbs nav viegls, bet Havjers, pieradis nesaļimt grūtību priekšā, un, kopā ar profesionālu entuziastu grupu, izbrienot krietnu kaktusu birzi, šo projektu realizē. Latvijas gardēži un kultūras baudītāji kādu brīdi pulcējas tur.

 Vēlāk Havjers ar režisoriem Kristīni Briedi un Karlu Bjoršmarku kļuva par savdabīgāko mākslinieku trijotni Liepājas rajonā, pamestajā Karostā nodibinot mākslas un kultūras centru “K2”. Viņi, lai gan uzskatīti par dīvaiņiem, tomēr tiek uzlūkoti ar apbrīnu, jo drīzumā uz Karostu pēc iedvesmas sāk ceļot mākslinieki no visas pasaules. Paralēli Havjers turpina piedalīties multimediju grupas “Rixc” rīkotajos kultūras projektos Latvijā un arī ārpus tās, pārstāvot Latviju kā pavārs ar saviem mākslas objektiem – ēdamām instalācijām.

 2001.gadā Havjeru viņa radošais ceļš atveda uz Klondaiku, tur - “Tex-Mex” restorānos  viņš aizrautīgi un veiksmīgi uzsāka nodarboties ar čili kultūras propagandu. Riska, radošā lidojuma un apmeklētāju atsaucības uzmundrināts, turpina to aktīvi darīt arī šobrīd. Kā viņš pats saka: “Šī sadarbība mani iedvesmo un palīdz jau astoņus gadus īstenot meksikāņu viesmīlības augstāko izpausmi − kā šefpavāram piedāvāt manas dzimtenes virtuvi un atmosfēru. Darīt to tā, lai pašam patīk. Tā ir mana filosofija. Citādi manam darbam nebūtu jēgas”.

 Starp citu, viņš labi runā latviski – tā smeķīgi.